Ūdens ir unikāls. Tam piemīt atmiņa un tas atceras visu, kas atrodas blakus. Tehnogēnie apstākļi, mežs, pļava, krāvēji, veikalos pārdevēji, viss, kas ūdeni attīra, viss, kas to atjauno.
Viss, ko redzam, dzirdam, sajūtam - tas ir gaismas, skaņas, elektromagnētisko un daudzu citu viļņu kopums. Katra dzīvības forma – baktērija, kukainis, dzīvnieks, cilvēks šos viļņus uztver atšķirīgi – savā, skaidri noteiktā diapazonā. Un tikai ūdens ir spējīgs uzņemt visas dabā pastāvošās frekvences un to iespaidā kļūt dzīvs vai miris.
Var teikt, ka ūdens tiešām ir viens no jūtīgākajiem apkārtējā vidē esošās ietekmes indikatoriem.
Šī ietekme, iedarbojoties uz ūdeni, maina tās struktūru, pie kam cilvēka uztveres ziņā, ūdens pilnīgi nemainās – tam nav ne garšas, ne krāsas, ne smaržas. Un tajā pat laikā uz zemes nevar atrast vienādu ūdeni! Tā ir kā balta lapa, kuru izmainīt var vismazākais svītrojums.
Dižais mākslinieks Leonardo da Vinči savos pierakstos par ūdeni atzīmēja: „Ūdens maina savu raksturu tik reizes, cik pastāv vietu, kur ūdens tek”.
Pazīstams Japānas zinātnieks Emoto parādīja bildes ar ūdens iespaidiem, kuras īsti pierādīt nevar. Šīs fotogrāfijas tika veiktas Emoto laboratorijā, kurās varēja redzēt dažādas formas kristālus - arī tie ir ūdens iespaidi.
Tā ūdens reaģē uz datora ieslēgšanu
Ūdens reakcija uz televizora ieslēgšanu
Bet šim ūdenim parādīja delfīna fotogrāfiju
Uz kolbām ar ūdeni uzrakstīja - "tu esi labs"
"Tu esi muļķis"
"Tu esi skaists"
Leonīda Izvekova laboratorijā ūdenim ļāva
noklausīties Mēness sonāti:
Tāpat arī Vivaldi
Atskaņojot ūdenim smago roku
Pudelē slēgts ūdens
Cauruļvadu ūdens
Skaudība, aizkaitinājums, niknums, skandāli – ar šīm vibrācijām ūdens caurules ir pārpilnas. Ūdens tās ķēdes veidā, pa neskaitāmām caurulēm, nes no vienas mājas uz otru.
Aloīzs Grūbers, zinātnieks (Austrija): „Mēs novārdzinām ūdeni tādā mērā, ka tas priekš mums – cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem, kļūst par slogu un ne palīdzību. Šis ūdens var mūs saslapināt, bet tam nav spēka un enerģijas”.
„Cilvēka emocijas ir ūdens”, teica Leonardo da Vinči. Tieši ūdens straumes forma cilvēkā nosaka viņa raksturu. Pastāv vēsturiska versija, ka slavenais darbs par lielajiem plūdiem, kuru radīja Leonardo da Vinči, izraisīja karaļa Franciska I sajūsmu. Ūdens plūdi, degoši meži, ūdens, kas noslauka savā ceļā kokus un pilsētas, pāršķelti uz pusēm kuģi, kas atsitas pret klintīm bezgalīgajā ūdens niknuma okeānā... Francisks I sarunā ar Leonardo izteicās, ka vēlētos pielikt pie lūpām kaut pilīti šāda ūdens. „Es jums tādu ieliešu” – atbildēja Leonardo. Mēs nezinām, ko tajā vakarā iedzēra Francijas karalis no kausa, kuru pasniedza viņam mākslinieks, bet zinām tikai rezultātu. Francisks iegāja vēsturē kā savas valsts karalis – uzvaras nesējs. Bet ūdens dusmu recepti Leonardo da Vinči aiznesa sev līdz aizsaulē.
Aleksandrs Solodilovs, Krievijas dabaszinātņu akadēmijas akadēmiķis, zinātņu doktors (Krievija): „Mēs pievērsām uzmanību tam, ka ūdens ārkārtīgi spēcīgi reaģē uz cilvēka klātbūtni. Tieši cilvēka. Mums nebija iespēju speciāli atsekot, diferencēt cilvēka ietekmi un dzīvnieku ietekmi. Tā kā cilvēka ietekmei ir ārkārtīgi uzbudinošs faktors, attiecīgi veikt eksperimentus par to, kā ūdeni ietekmē vājie lauki, pie tam neņemt vērā cilvēka atrašanos blakus ūdenim, nav iespējams. Pirmais, ko mums vajadzētu izdarīt, tīra eksperimenta veikšanai, ir – izolēt cilvēku, viņš nedrīkst atrasties tiešā kontaktā ar ūdeni”.
Ūdens uztver vismazākās noskaņojuma izmaiņas cilvēkā. Jebkurš mūsu stāvoklis ir vibrāciju plūsma, no kurām pašas gaišākās dzimst mīlestībā. Tās varenība ir ielikta jau pašā vārdā. Mūsdienu zinātne uzskata, ka, jo senāks ir vārds, jo vairāk spēka tam piemīt.
Īpašs veids kā ietekmēt apkārtējo pasauli un, jo īpaši ūdeni, ir lūgšana. Lūgšana nav vienkārši meditācija, tas nav kaut kāds noteikts rituāls vai darbība, bet pieslēgšanās augstākām enerģijām.
Tāpēc, cilvēks, kurš nekad pat nav dzirdējis lūgšanu, ir spējīgs uzminēt šīs vibrācijas, bet ūdens, šo vārdu iedarbībā – kļūt dzīvs.
Mūsu zeme atšķiras no citām planētām – viņa ir dzīva, un tagad jau mēs zinām, kāpēc – uz tās ir ūdens. Ja strauji samazinātu ūdens daudzumu vai izmainītu kaut vienu no ūdens apbrīnojamām īpašībām, dzīve uz zemes varētu pazust.
Pēc tam, kad zinātnieki izvirzīja hipotēzi, ka ūdenim piemīt atmiņa, cilvēces priekšā pavērās perspektīva, cilvēks pietuvinājās galvenajam noslēpumam – ūdenim.
Kas ir ūdens? Principā mēs visi to zinām. Tā ir tā pati viela, bez kuras nespēj pastāvēt dzīvs organisms. Visa dzīvība, viss dzīvais ir balstīts uz ūdens.
Vēl nesen tika uzskatīts, ka ūdens īpašības ir atkarīgas no tās ķīmiskā sastāva. No šī skata punkta ūdeni sadalīja uz dzīvu ūdeni un mirušu ūdeni. Dzīvam ūdenim ir sārmaina vide, mirušam ūdenim – skāba. Šķita, ka ūdenim vairs nav nekādu noslēpumu.
Vienā no slēgtām Vācijas laboratorijām 20.gadsimta 60-jos gados notika neizskaidrojams gadījums. Laborante, traukā ar destilētu ūdeni, netīšām iemeta slēgtu ampulu ar stipras iedarbības indīgu vielu. Nevēloties afišēt savu kļūdu, viņa to tā arī atstāja guļošu ūdenī. Ampulu pamanīja tikai pēc 3 dienām. Bet tā kā ampula bija hermētiski noslēgta, tā neradīja pārliekas raizes. To izņēma, bet par incidentu nolēma aizmirst. Vēlāk ar šo ūdeni dzirdīja laboratorijas peles, kuras pēc neilga laika bija jau mirušas. Ūdeni bez vilcināšanās pakļāva rūpīgai analīzei. No ķīmiskā sastāva puses ūdens izrādījās nevainojami tīrs. Sanāk, ka ūdens, nenonākot tiešā saskarsmē ar indi, kaut kādā veidā pārņēma tās īpašības. Saņēma no indes negatīvu informāciju. Tas liecina par to, ka ūdens ir tikpat dzīvs un spējīgs kā mūsu ķermenis.
Ūdens molekula ir dipoliska – no vienas puses tai dominē negatīvs lādiņš, no otras – pozitīvs. Tas ir zināms fakts. Viena molekula ar negatīvi lādēto pusi var pie sevis pievilkt citu pozitīvi lādēto molekulu, tad vēl vienu, un vēl nākamo... tā formējās ūdens struktūra. Tā ir kustīga un nav ilgstoša. Bet dažreiz, mainīgo formu starpā, var redzēt stabilu veidojumu – klāsterus. Tieši šajās struktūrās glabājās informācija, kādu ūdens ir uztvēris.